Šis raksts brieda ļoti ilgi un tapa ļoti grūti, sakarā ar to, ka tas saistīts ar lielām cilvēku traģēdijām. Uzreiz gribu lūgt piedošanu, pirmkārt, konkrētās avārijās cietušajiem un viņu tuviniekiem, ar kuriem saistītie konkrētie negadījumi kādreiz manos rakstos tiks pieminēti un izsaku arī visiem cietušajiem līdzjūtību. Diemžēl nepieminēt šos negadījumus nevar, lai mums citiem būtu kaut vismazākā iespēja gūt kādu mācību no šīm traģēdijām un nelaimēm. Negribu apvainot arī medijus, kas beidzot vismaz kaut ko mēģina darīt lietas labā, bet, manuprāt, par maz. Jā, arī asiņainas ainas un lūžņu kaudzes, protams, atstāj lielu iespaidu, bet, bez negadījuma dziļākas analīzes, diemžēl paliek tikai iespaids, ka, ja brauksi ātri vai dzēris, būsi uzreiz beigts.

Es gan te gribētu teikt pavisam savādāk. Brauksi bez galvas, būsi beigts. Un vienalga, vai ļoti ātri vai ne tik ļoti ātri, vai dzēris. To ļoti, ļoti daudzi tomēr negrib saprast. Un nav jau vaina arī tehnikā, bet tikai un vienīgi galvās. Diemžēl. Kaut kad vienā labā raidījumā bija sižets par pagājušās vasaras traģēdiju uz Bauskas šosejas. Jā, protams, man nav un laikam arī nekad nebūs pieejami izmeklēšanas materiāli, kuros varbūt (es uzsveru - varbūt) būtu atrodami avārijas cēloņi, jo ir maza jēga gari un plaši rādīt sekas. Tā diemžēl ir tikai un vienīgi iebiedēšana, ja nav izpratnes, kāpēc tas notika.

Mani (varbūt vienīgi tikai mani) izbrīnīja fakts (avārija notika it kā saduroties apdzenošajam auto ar pretī braucošo auto), ka abām sadursmē iesaistītajām mašīnām pilnībā bija sadragātas priekšdaļas labās puses. Kā jūs domājat, kāpēc? Pajautāt diemžēl vairs nav kam. Atliek vienīgi mēģināt analizēt. Tātad, pēdējā brīdī, kad apdzenošais auto saprata, ka sadursme neizbēgama, viņš mēģināja novirzīt savu auto vēl vairāk pa kreisi, lai mēģinātu izmainīties ar pretī braucošo auto ar labajām pusēm, jo, pieņemot pa labi, it kā galīgi nav vietas, jo tur ir apdzenamais auto. Parasti gan mēģināt izmainīties ar labajām pusēm ir bezcerīgi. Mēģināsim paanalizēt.

Bieži, paldies Dievam tikai domās, esmu modulējis šādas situācijas, pāris reižu dzīvē kā pretī braucošais esmu mucis pa savu ceļu nomali, jo manu joslu bija aizņēmis pretī braucošais. Ticiet man, sakarā ar to, ka varu rakstīt šo rakstu (joprojām esmu dzīvs), tas bija daudz patīkamāk nekā, lai piedod man citi, jo nekā savādāk kā par ietiepību to es nevaru nosaukt, līdz pēdējam braukt pretī un neko nedarīt. Nekad nevienam neticēšu, ka var pretī izlēkt mašīna tik pēkšņi, ka nu neko vairs nevar paspēt izdarīt. Tāpēc, kaut vai pēdējā brīdī jāmēģina mašīna raut pa labi arī tāpēc, lai reizēm jau tā apjukušo apdzinēju (negribu te runāt par nekaunīgiem cūkām) mēģinātu izprovocēt labāk spiesties virsū tam, kuru viņš apdzen, tur skāde būs daudz mazāka, ātrumi līdzīgi. Mēģināt izmainīties ar labajām pusēm, es jau teicu, ir praktiski bezcerīgi. Ja sadursme tomēr notiks, tā parasti būs pa sāniem, jo mēģinājām taču mukt pa labi, tātad slīdošs sitiens, nevis purns purnā.

Jā, ļoti bieži ir tādi, kas līdz pēdējam brīdim neko nedara un vēl ar tālajām gaismām spīdina, tam, lūk, laiks atrodas, bet kādu manevru izdarīt jau reizēm ir par vēlu. Jā, protams, kādreiz tie ir pilnīgi nekauņas, esmu tādus redzējis, kas apdzen pat tad, ja nāk pretī, gan jau pavāksies nost, ja gribēs dzīvot. Bet, ja pretī arī ietiepīgais? Un beigās reizēm jau ir par vēlu? Sanāk kā amerikāņu filmās, bet dzīvē tas ir pārāk skarbi.

Atgriezīsimies pie tā nejaušā auto braucēja, kas kādas neuzmanības dēļ tomēr ir nonācis tajā pretējā joslā. Pieļauju, ka tāds bija kāds traģiskais notikums uz Ventspils šosejas Tukuma rajonā. Mašīnas platums (bez spoguļiem) ir apmēram 1,6m. Pretī braucošas mašīnas parasti izmainās ar intervālu 1m. Tātad teorētiski, lai izmainītos, pietrūkst apmēram 0,5m, tātad 25cm uz katru pusi. Es šādā situācijā tomēr mēģinātu iespraukties šajā šķirbā, vēl pie tam ar cerību, ka varbūt vai nu pretī braucošais vai apdzenamais auto man šo pusmetru uzdāvinātu. Protams, ja viņi pie stūres neguļ un redz, kas apkārt notiek. Pilnīgi droši zinu, ka šādi gadījumi arī šad tad notiek. Vienkārši mēs par tiem neko nedzirdam, dzirdam tikai traģēdijas, kad viss jau ir par vēlu.