Medicīnas terminoloģijā runājot, pacients ir ļoti slims. Pats dīvainākais tomēr te ir tas, ka viņu gandrīz neviens pat nevēlas ārstēt. Reiz runāju ar kādas avīzes redaktori, viņa teica, ka esot pat bail ar auto uz ielas parādīties, bet par to kaut ko publicēt tomēr nez kāpēc negribēja. Savā starpā gandrīz visi autobraucēji par to runā, bet medijos par to ir ļoti maz. Bet vai kaut kas mainīsies uz labo pusi, ja par to nesāks nopietni un daudz rakstīt? Šaubos.

Es tomēr ceru, ka viss vēl nav zaudēts, ka pacients vēl varētu atveseļoties. Ka ir daudz braucēji, kam varbūt nedaudz pietrūcis, lai tas kļūtu par labu braucēju. Vajag jau it kā tik maz, galvenais ir redzēt citus satiksmes dalībniekus, padomāt arī par citiem un par to, kā visiem raitāk tikt uz priekšu, cits citam mazāk traucējot. Mums gan tagad ir radusies tāda braucēju kategorija, kas ar prieku izbauda to, ja kādam ir patraucējis. Piemēram, acīmredzama ātruma samazināšana vai palielināšana bez jebkāda iemesla, lai tikai otrs netiktu laicīgi pārkārtoties vai arī vienkārši varētu raiti braukt. Jebkurā mirklī satiksmē mēs esam netaustāmā kontaktā viens ar otru, reti kad esam pilnīgi vieni uz ceļa, it sevišķi pilsētā.

Tad padomāsim viens par otru, vai es kādam netraucēju jau ar to, ka es, piemēram, esmu pārmērīgi lēns un neļauju kādam citam raiti braukt. Kaut vai par tām distancēm. Nu pamēģiniet izbraukt cauri Rīgai ar 30 metru distanci un saskaitiet, cik auto ielīdīs jūsu distancē. Es domāju, ka salasīsies vismaz kādas 30. It kā jau nekas, tie ir tikai daži luksoforu cikli, nu būsiet galā dažas minūtes vēlāk. Bet vēl nevajag aizmirst arī to, kādu haosu tas rada, kad visi pārkārtojas jūsu joslā no blakus joslām, jo lielākā daļa saprātīgo autobraucēju ir sapratuši, ka ar tādu distanci pa intensīvas satiksmes ielām braukt nevar, un ka tikai automašīnu sablīvēšanās palielinās ceļu caurlaidību pie nemainīga ātruma.

Vieglākai uztveršanai var piebilst, ka 30 metros var novietot 6 normālas automašīnas, iespaidīgs gabals, vai ne? Arī uzsākt kustību no vietas vajadzētu raiti, esmu neskaitāmas reizes novērojis, ja esmu pirmais pie luksofora, sākot raiti normāli braukt un iespējami ātri sasniedzot lojālos 59km/h, pēc kādiem 150 metriem, paskatoties spogulī, aiz manis nākamā mašīna ir atpalikusi kādus 80 metrus, tātad viņš nav ātri braucis un ir „nozadzis” vietu kādiem 3–4 raitiem braucējiem, kas ir palikuši, drūzmējoties aiz viņa. Vai tas ir normāli?

Mana vecākā meita gadu dzīvoja Losandželosā, arī viņa ir pārņēmusi no manis slimību vērot un analizēt satiksmi. Viņa saka, ka viņai pirmajā laikā tur bija ļoti grūti braukt, jo, tikko iedegas zaļā gaisma, visi reizē sāk braukt, pat ar to minimālo distanci, ar kādu mēs stāvam pie luksofora. Pēc tam jau, protams, ātrumam pieaugot, lēnām izretojas, bet pirmajos 50–100 metros pēc braukšanas uzsākšanas ātrums jau vēl nav tik liels, līdz ar to ir iespējams pārvietoties ar ļoti mazu distanci. Galvenais, ka viņi tur ir sapratuši, ka pilsētās ceļu caurlaidību nosaka tikai tas, cik auto luksofora cikla laikā paspēj caur to izbraukt.

Kāpēc pie mums ar šo saprašanu ir tik lielas problēmas? Vai tiešām muļķu zeme? Arī ar jebkuru manevru mēs kādam bieži traucējam braukt. Ir tāda braucēju kategorija, kuriem šķiet, ka viņi ir pilnīgi vieni uz ceļa. Piemēram, nogriežoties pa labi, paņems tādu trajektoriju, ka pat pieķers klāt pretējo joslu, taisni kā Šumahers trasē, bet ātrums gandrīz 0, mums aiz viņa gandrīz jāapstājas, lai pēc tam varētu braukt tālāk, vai arī, griežot pa kreisi, nostāsies vai metru no ass līnijas. Tas nekas, ka pa labo pusi garām neviens netiek, viņam jau vienalga jāstāv, kamēr nāksies veikt manevru, stāviet arī jūs! Es, nogriežoties pa kreisi, reizēm apstājos uz ass līnijas. Zinu, ka braukšanas eksāmenā cilvēki tā ir izkrituši, bet viņš jau tikai labu gribēja, mazāk citiem traucēja, jocīga ideoloģija. Es vienmēr esmu uzsvēris, nejau es vien tāds, kas par citiem domā, reizēm redzu sev līdzīgus uz ielām, gribas pamāt ar roku sveicienam, ka neesam vieni un ka auto spoguļi pārsvarā nav domāti tam, lai saķemmētu matus.