Ir autobraucēji, kuriem auto izjūta ir dota jau no dabas, citiem tā ir jāizkopj, dažiem diemžēl nelīdz pat ilgstoši treniņi. Reizēm vadītājam pat nav īstas nojausmas, kas ir vadāma sānslīde, bet viņi tomēr perfekti jūt, kad sāk zust auto saķere ar ceļu. Tuvojoties ziemai, tas kļūst īpaši svarīgi, sajūtot niecīgāko saķeres zudumu, parasti pietiek nedaudz atlaist gāzes pedāli, vai tikai drusciņ piebremzēt un viss būs kārtībā. Pamanot izslīdēšanu tad, kad tā jau kļuvusi acīm redzama, jāpielieto jau krietni ekstrēmākas darbības, par kurām ne visiem ir kāda sajēga.

Nebūt negribu aicināt visus kļūt par autosportistiem, lai gan tas nemaz nebūtu tik slikti, uz ceļiem būtu krietni vairāk braucēju, kas vismaz aptuveni saprastu, ko paši dara. Aicinu tikai vismaz sākt domāt, ko un kā darām, apjaust robežas, kuras nosprauž mūsu katra auto, atkarībā no riepām un pārējā tehniskā stāvokļa. Līdz ar to nebraukt arī nebraukt trīs reizes lēnāk nekā varbūt jūsu auto jums to atļauj; mazāk traucēt citiem satiksmes dalībniekiem, kuri smagos braukšanas apstākļos jūtas droši, bet ziemā apdzīšana ir īpaši grūta, ceļi ir šaurāki un pat vidū bieži ir sniega sanesumi, kuru šķērsot jau ir vajadzīga meistarība.

Tātad - ko dod autosports un tieši rallijs. Tas māca ātrāk domāt, iemāca maksimāli ātri pieņemt maksimāli pareizus lēmumus. Tas diemžēl kādreiz jādara arī ikdienas satiksmē. Man tas ir bijis vienīgais auto sporta uzdevums un esmu par to laimīgs.