Jau ilgāku laiku beidzot tiek runāts par kara lauku uz mūsu ceļiem. Kādu laiku atpakaļ visam par cēloni tika piesaukta braukšana dzērumā, bet, saliekot statistikas upurus kopā, gan nekāds lielais procents nesanāk. Tagad iestādes ir ķērušās klāt pie braukšanas ātruma. Diemžēl arī tas ir vieglākais ceļš kā izrādīt gatavību cīņai ar šo sērgu, pārgalvību un bezatbildību. Ir jau vienkārši iziet ielās ar alkometriem un radariem, protams, arī tas noteikti situāciju uzlabos, bet galvenā vaina jau ir mūsu galvās!

Lai šo problēmu risinātu, ir vajadzīgs milzu darbs, gan no iestāžu puses, gan no mediju puses. Atbildīgajām iestādēm obligāti jau sen bija jāpārskata mūsu n-to (ap 200) autoskolu darbību, jāveic jauna licencēšana, jo patiešām, diez vai kaut kur pasaulē autovadītāja apliecību var iegūt mēneša laikā, nobraucot dažas stundas ar auto blakus guļošam vai, labākajā gadījumā, avīzi lasošam instruktoram. Vēl, ja gandrīz katrs instruktors ir teicis savam audzēknim „ko tas kretīns tur aizmugurē taurē, pats kādreiz ir mācījies braukt!”. Tieši šajā brīdī rodas autovadītājs, kurš arī vēlāk diez vai īpaši rēķināsies ar citiem autobraucējiem, jo, lūk, šodien viņš te mācās braukt, bet rīt viņš vienkārši brauks kā pašam tīk, nerēķinoties ar citiem braucējiem. Bet ceļš pieder mums visiem, un visiem kopā mums jāpiedomā, kā raitāk pa to tikt uz priekšu.

Problēma ir tā, ka autoskolās praktiski nekas netiek runāts nedz par braukšanas kultūru, kura ir ļoti daudzu nelaimju cēlonis, nedz par labu braukšanas iemaņu apgūšanu, kuras ir nepieciešanas ekstrēmās situācijās, no kurām neesam pasargāts neviens. Tādēļ varbūt dažam labam pirmā sānslīde mūžā diemžēl ir arī pēdējā. Par to vismaz ir jārunā, jo, protams, braukšanas iemaņas no sākuma ir tik niecīgas, ka par kādu ekstrēmu braukšanu ir grūti runāt.

Praktiski nekas netiek runāts arī par milzu atbildību pie auto stūres. Mūsu rokās pēc apliecības iegūšanas tiek iedots šausminošs ierocis, kurš reizēm nogalina ne tikai mūs pašus, bet arī citus, pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Tādēļ jo īpaša atbildība gulstas uz autoskolu pedagogiem, kuri ir pieļāvuši milzu paviršību savā darbā. Bet vai par šīm kļūdām mēs nemaksājam pārāk bargu cenu? Atceros, padomju laikā auto kursos par visām šīm lietām daudz runāja. Kāpēc tagad tas viss ir aizmirsts? Vai tiešām tiek uzskatīts, ka sabiedrība pati to visu izdomās? Izskatās, ka nē. Kaut vai par atbildību, ka pāris sekunžu pārgalvība kāda prātvēdera braukšanas manierē, kurš ar gada stāžu jau domā, ka pilnīgi visu prot, var beigties ar milzu traģēdiju, ar ļoti daudzām izpostītām dzīvēm!!!

Protams, ne jau pilnīgi visi autoskolu pedagogi ir slikti, bet tur nedrīkstētu strādāt neviens paviršs pedagogs, jo cena par viņu kļūdām patiešām ir pārāk augsta. Tas ir kara lauks. Ir jāpārveido viss apmācības process. Varbūt pat vajadzētu pārņemt citu valstu pieredzi, piem., Vācijā noņem licenci autoskolai, kuras pārāk daudzi (procentos) audzēkņi izraisījuši negadījumus. Tātad kaut kas nav iemācīts, nav pamanīts, bet atbildību par sava darba „brāķi” autoskolas praktiski neizjūt.

Protams, vieš cerības tas, ka beidzot par šo milzu problēmu tiek runāts visos līmeņos un instancēs, kaut gan problēma ir briedusi daudzus gadus, vienkārši tagad tā ir pieņēmusi katastrofas apmērus. Visu laiku par to nesaprotamu iemeslu dēļ tika ļoti maz runāts. Protams, ļoti zema ir arī vispārējā kultūra, un lielveikalā, piemēram, neviens negrūstās, jo var jau arī uzreiz atrauties, bet ar auto mēs it kā esam anonīmi un neviens jau pakaļ nedzīsies. Lai gan gadās arī tādi gadījumi. Varbūt tiešām kādreiz par šiem nekauņām varēs zvanīt uz attiecīgu telefona numuru, kā tas ir citās valstīs.

Milzu nozīme ir arī braukšanas iemaņām. Analizējot daudzus negadījumus, var secināt, ka vainīga ir savas braukšanas prasmes pārvērtēšana. Ļoti daudziem jaunajiem braucējiem šķiet, ka pēc kāda laika viņi jau visu prot. Diemžēl tā nav, ja grib kaut ko labi darīt, būs jāmācās visu mūžu, to es varu pateikt no savas autorallija pieredzes, kura nav maza. Protams, tas ir tad, ja mīl to, ko dara, bet lielākā daļa taču mīl braukt ar auto! Auto izjūtu diemžēl nevar apgūt nedz klausoties, nedz lasot grāmatas, vienalga tas ir jāpamēģina katram pašam. Protams, vēlams ne jau uz ielas, bet katram tomēr vajadzētu vismaz nojaust, ko ar auto var izdarīt un ko nevar, un kurā brīdī auto paliek pilnīgi nevadāms. Kaut daļēji apjaust tās robežas, gan pēc ceļa stāvokļa, gan pēc auto tehniskās sagatavotības. Diemžēl daudzu traģēdiju cēlonis ir tieši šīs problēmas, laicīgi nepamanītas ceļa izmaiņas.

Rezumējot visas šīs problēmas, bēdīgākais ir tas, ka pie tiem „brāķiem”, kas ir „saražoti” šajos gados autoskolās, kuru vienīgais mērķis ir bijis lēta naudas pelnīšana, mēs vairs klāt lāgā netiekam, ne visi lasa avīzes, ne visi skatās TV un klausās radio. Toties viņi praktiski visi gāja autoskolās, kad bija iespēja pareizi rosināt domāt ikkatru no viņiem. Mēģināsim vismaz turpmāk nepieļaut tās pašas traģiskās kļūdas.