Kādu rītu man beidzot nāca apskaidrība, kāpēc tik grūta ir cīņa par braukšanas kultūras uzlabošanu. Visu laiku brīnos, kāpēc medijos visi taisa lielas acis un nesaprot par ko es runāju. Ar kultūru tak mums viss esot ok. Diemžēl galīgi nav. Un tagad es sapratu, augšminētie kungi un kundzes jau šos rakstiņus diemžēl nelasa, un tāpēc viņiem nav pat nojausmas, kas ir braukšanas kultūra. Piecās minūtēs izskaidrot es to arī nevaru. Praktiski jau reti kurš saprot, kas tā tāda ir.

Skumjākais ir tas, ka tie īpaši ir funkcionāri un mediju pārstāvji, tāpēc jau viņi neviens nesaprot, ko es no viņiem gribu. Uz ielas redzam, ka to, kas ir kulturāla braukšana, patiesi saprot ne daudzi. Dažos vārdos. Braukšanas kultūra galvenokārt ir spēja redzēt arī citus auto braucējus un kopā mēģināt uzlabot ceļu satiksmi, vismaz sākt beidzot domāt par to. Esmu jau neskaitāmas reizes par to rakstījis. Daudzi braucēji iedomājas, ka ir pilnīgi vieni uz ielas un nekad mūžā ne mirkli nav domājuši, kā viņi ar savu braukšanu vai manevru ietekmē citus satiksmes dalībniekus, un ko varētu darīt savādāk, lai pēc iespējas mazāk viens otru traucētu un līdz ar to visi kopā raitāk tiktu uz priekšu. Bet stresiņi ta kraujas kaudzītēs.

Paskaidrošu arī no kurienes tas viss nāk. Kad es savai vecākajai meitai, kura pirms četriem gadiem gāja autoskolā, teicu, ka varu saderēt, ka katrā mācību auto ir skanējuši vārdi: “Ko tas kretīns tur aizmugurē taurē, pats kādreiz ir mācījies braukt!” Viņa gardi smējās un brīnījās, vai es arī esmu bijis paslēpies tajā auto, kurā viņa mācījās braukt. Nē, es vienkārši analizēju ceļu situācijas un vēroju šo auto vadītāju vēlāko attieksmi pret citiem satiksmes dalībniekiem, tas ļoti iesakņojas, es jau esmu teicis, ka jebkura mācību procesa laikā, it īpaši auto braukšanas, sākumā iegūtie pamati ir ļoti noturīgi, jo tā ir katra cilvēka jauna dzīves pieredze.

Varu droši saderēt, ka praktiski nevienā mācību auto nav skanējuši vārdi: “Tagad mēs braucām kā pilnīgi ēzeļi, bet mēs maksimāli ātri apgūsim braukšanas iemaņas, lai iespējami ātrāk pārstātu traucēt citiem raiti braukt.” Pilnīgi piekrītu, ka daudzi līdz tam nonāk paši, tie, kuri domā ar galvu un ir arī dzīvē kulturāli cilvēki. Ļoti, ļoti daudzi gan vispār par tādām lietām nemaz nedomā. Braucu un braucu, kas tur ko domāt. Žēl. Par ko gan braukšanas laikā vajadzētu domāt, ja ne par braukšanu, ko un kā un kāpēc es daru un kā manas darbības atsaucas uz citiem satiksmes dalībniekiem. Diemžēl ļoti bieži var dzirdēt, ka ļoti daudzi savas sadzīves problēmas pārceļ uz ceļu. Vismaz kādam kaut ko sariebšu. Bet, ja pašam tā izdara atpakaļ, tad sākas histērija. Bet neviens jau uz ielas nevienam pakaļ nedzenas un nepasaka savas domas.

Braukšanas kultūra vai tās trūkums sākas jau praktiski no pirmajiem nobrauktajiem metriem, tiklīdz jūs uz ceļa vai ielas vairs neesat viens. Piemēram, jūs sākat braukt, agrāk vai vēlāk nonākat pie neregulējama krustojuma ar galveno ielu. Ja satiksme pa to ir liela un jūs neesat skaista blondīne, reizēm varat stāvēt 2 – 3 minūtes, kamēr aizbrauksiet. Protams, protams, dzīve ir gara un nav kur steigties. Tiem, kas brauc pa to galveno ielu, laikam gan ir īsāk, ka viņiem nav laika tās 10 – 15 sekundes jūs palaist. Te atkal sākas otra problēma. Es viņu gribētu palaist, bet viņš taču tur pusstundu čammāsies, tāpēc jau arī ļoti bieži nelaiž, lai palaiž kāds cits. Redziet kāda savstarpēju attiecību analīze, bet jūs te kultūra, kultūra. Knapi esam sākuši braukt, bet jau vesela problēmu kaudze. Un tālāk atkal tas pats. Labi, tagad beidzot kādu spraugu esam sagaidījuši, bet mazu. Ko jūs dariet? Mierīgi izčunčiniet ārā uz ielas un lēnā garā ripiniet. Jums jau dzīve gara. Tas nekas, ka visa rinda aiz jums sabremzējas un reizēm tiek nobraukti pat 200 – 300 metri, bet atļautais ātrums vēl nav sasniegts. Protams, protams, dzīve ir gara, nav jau kur steigties. Bet vai tas nav viens no iemesliem, kāpēc tie pa galveno nepalaiž? Domāju, ka jā. Kāpēc jābremzē, ja es tādēļ pēc tam vēl labu gabalu nevarēšu normāli braukt. Un arī visi aiz manis.