To, protams, var tikai mēģināt. Runa ir par satiksmes negadījumiem. Ir divi varianti – pasīvais, kad vienkārši lūgt augstāko varu, lai jūs nenonāktu neīstajā vietā neīstajā brīdī, kad jums kāds nesas virsū, bet es cenšos iet arī aktīvo ceļu – būt tam gatavam un darīt visu iespējamo, lai negadījumu novērstu. Ja arī sadursmei tomēr jānotiek, tai vismaz būtu iespējami mazākas sekas. To, protams, var izdarīt tikai ar lielu pieredzi, kuru savukārt jācenšas maksimāli ātri apgūt.

Sākumā kaut vai daudz domājot, ko un kā dari un kāpēc. Pirmā fāze, protams, ir kā profilakse – mācēt laicīgi un pareizi prognozēt situāciju un intuitīvi paredzēt tās attīstību, bet arī tam ir vajadzīga liela pieredze, ko atkal var ātrāk apgūt, analizējot ceļa situācijas. Grūtāk jau ir, ka pirmā fāze ir palaista garām un jāsāk veikt ekstrēmas darbības, lai glābtu situāciju. Man tāda pēdējo reizi bija apmēram pirms astoņiem gadiem, kad bija jāglābj kāda autobraucēja, es domāju dzīvību, viņa paša neuzmanības dēļ. Izdevās par visiem 100%, jo netika apskādēti pat bleķi.

Vēlāk bieži analizēju šo situāciju pa posmiem – visu izdarīju pareizi tāpēc, ka esmu bijis autosportists un ekstrēmām situācijām gatavs pat ikdienas braukšanā. Bet, lai būtu vienmēr formā, arī vecās iemaņas diezgan regulāri ir jāatjauno ar to pašu savu ielas automašīnu. Vislabāk to, protams, ir darīt kādās standarta auto sacensībās. Tas nemaz nav tik dārgi un auto arī nebūt nelauž, ja pats neesi auto nīdējs. Bet tur vislabāk var redzēt, kas un kā, un kā citi to dara.

Man ir skumji, ka viss autosports kļūst arvien dārgāks un, līdz ar to, daudziem jo daudziem nepieejams. Es tomēr neredzu citus variantus, kā uzlabot kopējo braukt prasmi, kā tikai caur autosportu jebkurā līmenī. Man ir grūti saprast tos auto braucējus, kas mierīgi var braukt ar auto pat nenojaušot, kas ir vadāma sānslīde. Pilnīgi jebkurš no mums var „iekrist” uz slidena lauku ceļa „labajā 3” un viņu neizbraukt tikai tāpēc, ka ātrums bija nedaudz par lielu un tad, tfu, tfu, labi, ka pretī nenāca. Bet ja nāk? Un arī pārāk lēni vilkties un visiem traucēt satiksmi nedrīkst, jo apdzīt uz līkumainiem lauku ceļiem arī ir ļoti bīstami.

Atgriežoties pie negadījumiem, visbīstamākā ir sadursme „purns purnā” tāpēc, ka parasti vairs nenotiek nekāda kustība uz priekšu un pie 100km/h iznākums var būt letāls tikai no tā vien, ka braucējus vienkārši pēkšņi apturēja, pārāk straujš palēninājums. Tāpēc no tādas sadursmes vienmēr jāmēģina izvairīties un saņemt vismaz sitienu pa sāniem, kas parasti tomēr būs slīdošs un auto pēc sadursmes vēl virzīsies uz priekšu. Galvenais, arī pēc tam vēl mēģināt kontrolēt auto, pat ja ir nolauzts kāds ritenis, varbūt tomēr vēl var izvairīties no kāda koka, kas arī var būt liktenīgs vai vismaz trāpīt tievākajā.

Psiholoģiski tas būs ļoti grūti, jo nāksies sitienam pagriezt savu auto pusi. Riskēt, izvairoties griezt pa kreisi, var tikai tad, ja esat par 100% pārliecināts, ka pretī braucējs vairs nevar izdarīt to pašu (viņš, piemēram, slīd pa ledainu ceļu, pa pretējo pusi tieši jums virsū). Ja viņš pēkšņi attapsies un iebrauks atpakaļ savā joslā, tad vainīgs jau būsiet jūs, ne viņš, un jūs nekad nevienam nepierādīsiet, ka viņš jūs uz pretējo joslu aizbaidīja. Vispār pie visa tā, ļoti silts ieteikums no labiem ceļa policistiem – nekad pilnībā neizvairīties no sadursmes ar vainīgo auto, ja jums nav pilnīgas pārliecības, ka jūs pēc manevra neapskādēsiet savu auto, jo atsitiens pret vainīgo auto un vietu, kur tas notika, būs jūsu vienīgais pierādījums, ka neesiet vainīgs.

Ļoti bieži nelīdzēs, ja jūs pierakstīsiet vainīgā auto numuru. Viņam pēc tam būs 10 liecinieki, ka viņš tajā brīdī vispār ir bijis otrā Latvijas galā, bet jums var nebūt neviena liecinieka, un, ja izvairoties būsiet sadauzījis savu auto, nāksies remontēt pašam. Redziet, cik daudz smalkas lietas jāpaspēj izdomāt tajās dažās sekundes desmitdaļās, kas reizēm ir atvēlētas līdz sadursmei. Vai esat tam gatavi? Es cenšos. Visgrūtāk būs tiem braucējiem, kas visu mūžu brauc lēni un prātīgi, līdz ar to vispār nav spējīgi pieņemt ātrus un pareizus lēmumus. Lai jau liktenis viņiem stāv klāt un viņiem nekad neviens virsū neuzbrauc, bet visu mūžu tā nobraukt izdodas retajam. Es tāpēc eju arī aktīvo ceļu un cenšos būt gatavs dzīves situācijām. Vai jūs esat gatavi glābt savu un savu tuvinieku dzīvību un veselību?

Kādu laiciņu atpakaļ notika kārtējā akcija „IZDZĪVO, KAS PIESPRĀDZĒJAS”. Es tam pilnīgi piekrītu un jostas lietoju visu mūžu, lai gan ar manu pieredzi iekulties CSN būtu grūti un 33 gadus jau esmu veiksmīgi nobraucis. Galvenais, ko gribēju pateikt, ka tā ir atkal cīņa ar sekām, es domāju vairāk vajadzētu runāt par to, kā novērst negadījumus kopumā, analizēt avārijas, kas tad ir bijis par cēloni, vai noziedzīga pārgalvība, vai vienkārša neuzmanība, strādāt pie tā. Nesen bija liels troksnis ap dzērājiem pie stūres. Saliku kopā 2001.gada statistiku – tikai 6,5% no kopējā skaita, atkal ne tur rokam.