Otra lieta, par ko stāsta vai katrs no vecās Eiropas atbraukušais – zini, man tur nebija nekādu problēmu pārkārtoties, tiklīdz ieslēdzu pagriezienu, tā mani uzreiz palaida. Pastāstīšu kas par vainu, kāpēc pie mums tā nav. Protams, ka ik pa laikam ir jāmaina braukšanas josla, nevaram mēs no rīta izbraukt no mājas un izrēķināt, ka visu maršrutu es šodien nobraukšu pa pirmo vai otro joslu (daži gan tā dara, brauc visu laiku pa otro). Lieta tāda, ka ļoti dauzi pie mums iespēju pārkārtoties izmanto ļaunprātīgi tāpēc arī tie, kuri pārkārtojušies laicīgi, nelabprāt palaiž, jo ar ko tad tie citi ir labāki, kuri negrib tās dažas minūtes pagaidīt. Spilgts piemērs tam ir Valmieras un Bruņinieku krustojums virzienā no centrālās stacijas. Otrā josla tur iet tikai pa kreisi, esmu tur novērojis, praktiski katra otrā mašīna aizbrauc līdz galam, tad mierīgi iespraucas pirmajā joslā. Nezināja, ka otrā iet tikai pa kreisi? Neliekuļosim!!!

Bet ar ko viņš ir labāks par tiem, kuri mierīgi stāv tās dažas minūtes rindā? Es to tiešām nemāku pateikt, varbūt tās ir kaut kādas bērnības traumas, ka pēc tam visai cilvēcei ir jāatriebjas. Vai tiešām tās dažas minūtes (tiešām dažas minūtes) izmainīs dzīvi? Kāpēc „tur” tā nekur neredzēsiet un tad kad tiešām braucējiem ir jāpārkārtojas, tad neviens arī bieži nelaiž, jo viņam tas šodien jau varbūt desmitais nekauņa. Es gan parasti visur palaižu, arī tajā Valmieras ielā, nepatīk konfliktēt, kā arī žēl tos nabadziņus, kuri tā nekauņas dēļ nevar nogriezties.

Vēl viena ārprātīga sērga, ko esmu jau pieminējis. Pirms dažām dienām, kārtējo reizi braucu no Rīgas, Salu tilta beigas kā vienmēr sasprūdušies, bet šoreiz kustība vispār gandrīz 0. Nu gan baisai avārijai jābūt. Beidzot esam trešie pie Vienības gatves luksofora Iedegas zaļas – 5 sek., nekas nenotiek, 10 sek. nekas nenotiek. Izrādās pie paša krustojuma divi auto satriekušies, skāde minimāla. Viens jau drusku pastumts uz priekšu, pirmajā postā, otrs otrajā mazliet iepakaļ. Vieta izbraukšanai atliku likām, bet mums priekšā stāvošie lūk 10 sek. nevar vienoties, kurš tad pirmais brauks. Varbūt vajadzēja izkāpt pie sarkanās gaismas un vienoties, ja jau ar acu skatieniem nepietiek!!! Beidzot sākas lēna kustība, nu tā kā ar kājām ietu, jo lūk pilnīgi visiem taču ir jāaplūko sasistie spārniņi, bamperīši, lukturīši. Jau esmu lamājis šitos pētniekus, jā uz auto kapsētu jau nav laika aizbraukt papriecāties, bet te – divi vienā, brauc pa darīšanā un pie reizes sadauzītos bleķus palūkot. Varbūt arī asinis, vai vēl ko vairāk, ko kapsētā jau vairs nav. Nesaprotu vienu – paši tikko stāvēja garu garajā rindā (līdz Salu tilta vidum), bet tad kad ir jābrauc, viņš jau ir aizmirsis, ka tādu pašu ambāļu dēļ tikko tik ilgi stāvēja. Vai tiešām idiotu zeme???

Reizēm uztaurēju tādiem, ka kavē pagastu, dažs pat dūrītes sāk vicināt, redz neļauju par lūznīšiem papriecāties. Nu pilnīgs sviests!!! Droši zinu, ka ne reizi tādi ir bijuši tādās situācijās, kā divu joslu vietā palikusi viena, un ja tāds pētnieks ir pirmais, tad sprostā mēs pārējie aiz viņa varam kaut izstiepties. Vai tiešām ir grūti izprast tik elementāras lietas? Nu mīļie līdzcilvēki, varbūt kādreiz saņemsimies un pārstāsim domāt, ka esam vieni uz ceļa? Tikai viens par otru domājot mēs visi ātrāk tiksim!